Es strādāju par kurjeru. Ne jau tādu, kas brauc ar mašīnu un piegādā puķes. Es strādāju Bolt Food, ar velosipēdu, Rīgas centrā. Man ir 26 gadi, es studēju vēsturi, bet semestri ir tādi, ka naudas pietiek tikai īrei un auzu pārslām. Dzīvoju kopmītnē ar vēl diviem puišiem, un mūsu ledusskapī bieži vien ir tikai kečups un nedēļu vecs siers. Tā ir studentu dzīve. Nezinu, kāpēc cilvēki saka, ka tas ir labākais laiks. Varbūt viņi vienkārši aizmirsuši, kā ir būt izsalkušam.
Tā nu bija šī gada aprīlis. Lietus. Nevis tāds jauks pavasara lietus, bet tāds, kas līst tev zem apkakles un liek domāt, kāpēc tu nepabeidzi maģistrantūru. Tajā dienā man bija tikai septiņi eiro kabatā. Pēc septiņām stundām braukšanas, slapjām drēbēm un diviem piegādājumiem, es atgriezos kopmītnē. Istabas biedrs Jānis spēlēja kaut ko telefonā. "Ko tu tur dari?" jautāju. "Griežu uz vavad (https://knf.lv/)," viņš teica, nepaceļot acis.
Es zināju, ka Jānis dažreiz spēlē online kazino. Bet viņš nekad nezaudēja daudz – tikai to, ko varēja atļauties. Es apsēdos viņam blakus, noskatījos. Pēc desmit minūtēm viņš no 5 eiro uztaisīja 23. Es domāju – ko es zaudēšu? Man jau tā ir tikai maize un tēja. Septiņi eiro. Ja pazudīs, vienalga.
Nākamajā vakarā es paliku viens. Jānis aizgāja pie draudzenes. Otrs istabas biedrs strādāja. Es atvēru telefonu, ierakstīju meklētājā vavad. Atradu vietni. Reģistrējos, ieliku 5 eiro – ne visus septiņus, divus atstāju maizei. Sāku griezt. Izvēlējos kaut kādu spēli ar ēģiptiešu tēmu – faraoni, skarabeji, piramīdas. Likme 0.10 centi. Sākumā nekas. 0.20 centi uz priekšu, 0.10 atpakaļ. Pēc pusstundas bilance bija 3 eiro. Es jau gribēju beigt.
Bet tad pēkšņi nokrita trīs skarabeji. Bonuss. 10 bezmaksas griezieni ar 3x reizinātāju. Kad beidzās, bilancē bija 27 eiro. Es neelpoju. Paskatījos uz telefonu vēlreiz. 27 eiro. No 5. Es izņēmu 25. Divus atstāju. Ar to naudu es nopirku normālas vakariņas – vistas stilbiņus, rīsus, pat kolu. Kad Jānis atgriezās, viņš ieraudzīja, ka ēdu. "No kurienes nauda?" jautāja. "Bonuss," teicu. Viņs pasmējās. "Tas ir mans dēls."
Bet tas vēl nav stāsts. Stāsts ir par to, kas notika pēc divām nedēļām. Man bija sesija. Stress, bailes, bezmiegs. Vienā vakarā pēc eksāmena, kurā, manuprāt, izkritu, es atgriezos mājās. Neviena nebija. Es atvēru telefonu, ieliku pēdējos 10 eiro, kas man bija. Aizgāju uz vavad. Šoreiz izvēlējos citu spēli – ar džungļiem, tīģeriem, zelta statujām. Likme 0.20 centi. Griezu stundu. Bilance gāja augšā un lejā – 8 eiro, 12 eiro, 6 eiro, 14 eiro. Es biju noguris, gribēju gulēt. Bet kaut kas lika turpināt.
griezienā nokrita četri tīģeri. Bonuss. Sākās mega raunds ar 25 bezmaksas griezieniem. Reizinātājs auga ar katru laimestu – 2x, 4x, 6x, 10x, 15x, 20x. Kad sasniedza 20x, es dabūju 64 eiro vienā griezienā. Pēc tam vēl 32, vēl 18, vēl 44. Kad bonuss beidzās, bilancē bija 327 eiro. Es nometu telefonu uz gultas. Pacēlu. Paskatījos. Jā, joprojām 327. Es izņēmu 300. Atstāju 27. Nākamajā dienā nauda bija kontā.
Es nopirku jaunu telefonu. Manam vecajam bija plaisa ekrānā un akumulators turēja trīs stundas. Un vēl – es nopirku mātei pušķi un nosūtīju ar Bolt kurjeru. Viņa man piezvanīja raudādama. "Tu esi labs dēls," viņa teica. Es pasmaidīju. Viņai nevajadzēja zināt, ka tas pušķis nāca no pēdējās desmitnieka, kas pārvērtās par trīssimt. Viņai vajadzēja zināt, ka es domāju par viņu.
Kopš tā laika es spēlēju tikai reizi mēnesī. Tikai tad, kad ir pilnīgs miers un neviens nav mājās. Es ielieku ne vairāk kā 10 eiro. Nekad vairāk. Ja uzvinnēju, es izņemu pusi. Ja zaudēju, es necenšos atspēlēties. Vavad man nav ne draugs, ne ienaidnieks. Tas ir kā ceļojums uz citu pasauli uz vienu stundu, kad tev apnīk mācīties, braukt, izdzīvot.
Es joprojām esmu students. Joprojām braucu ar velosipēdu lietū. Joprojām reizēm ēdu tikai auzu pārslas. Bet man ir jauns telefons. Man ir atmiņa par to vakaru, kad no desmitnieka uztaisīju trīssimt. Un man ir zināšana – dažreiz dzīvē pietiek ar vienu griezienu. Ne jau lai kļūtu bagāts. Bet lai atgādinātu sev – es vēl esmu dzīvs. Es vēl varu riskēt. Es vēl varu uzvarēt.
Tā nav atkarība. Tā ir disciplīna. To es iemācījos no saviem vēstures grāmatām – lielākās impērijas krita nevis tāpēc, ka tās cīnījās, bet tāpēc, ka nezināja, kad apstāties. Es zinu. Es apstājos. Katru reizi. Tāpēc es joprojām esmu šeit. Ar savu velosipēdu, savām grāmatām un saviem dažiem laimestiem. Un tas ir pietiekami.