Pirms pusgada es nokļuvu situācijā, kuru līdz šim savā prātā saucu par ""pensionāres dumpi"". Man ir 56 gadi, es strādāju par grāmatvedi lielā uzņēmumā, un mana dzīve vienmēr ir bijusi sakārtota līdz pēdējam sīkumam. Plānošana, tabulas, grafiki un mērķi. Bet pēc tam, kad bērni aizlidoja uz Īriju un vīrs aizgāja pensijā, mūsu mājā iestājās tāda klusuma sajūta, ka es sāku meklēt, kur pieslēgties dzīvei. Nevis bēgļu no rutīnas nozīmē, bet gan vienkārši... jaunas pieredzes.
Viss sākās ar mana vīra Alberta slimnīcas apmeklējumu. Nez kāpēc viņš, kurš nekad mūžā nebija kavējis darbu, pēkšņi saslima ar kārtīgu bronhītu. Es sēdēju pie viņa palātas, skatījos uz bāli zaļajām sienām un kamēr viņš elsoja miega režīmā, manā telefonā no kādas aplikācijas atsūtīja paziņojumu: ""Jūsu dāvana — 10 bezmaksas griezieni."" Sākumā es domāju, ka tā ir mārketinga kļūda. Taču pirms dažām nedēļām mēs ar kolēģi aizmirsu reģistrēties kādā atpūtas platformā.
Es nospiedu, jo man bija garlaicīgi. Un tā es, sieviete, kura nekad mūžā nav nopirkusi loterijas biļeti, sēžot slimnīcas gaitenī, no banalitātes sāku griezt slotu spēles. Zinu, tas izklausās pēc notiekošā nozieguma apraksta mūsu ģimenes kontekstā. Bet pirmais, ko es sajutu, nebija azarts. Tā bija interese par mehāniku. Kā tie griezieni savienojas? Kāpēc simboli uzsmaida tieši man? Es sāku kā cilvēks, kurš pēta sarežģītu bilanci, nevis kā spēlmanis. Mana pirmā prēmija bija 4 eiro. Es nopirku sev kafiju automātā un apliecināju, ka dzīve ir maza lieta.
Nākamās dienās es neatgriezos, bet mana domāšana mainījās. Varbūt vainīgs bija nemiers par Albertu. Varbūt tikai sevis izklaidēšana. Bet vietā, lai lasītu grāmatu, es sāku pētīt ""kāpēc cilvēki spēlē"". Es lasīju tiešsaistes diskusijas, kur jauni puiši stāstīja par laimestiem, un sapratu, ka man nav ne mazākās nojausmas, kas ir šis ""slotu spēles (https://aitoollineup.com)"" citplanētiešu apzīmējums. Tā es nonācu pie tā, ka reģistrējos īstajā mājaslapā. Tas nebija lēmums peļņai. Tas bija izpētes priekšmets. Es atceros, ka man bija jāapstiprina identitāte un es nobijos, ka kaimiņi redzēs manus dokumentus. Kādā vecumā mēs sākam baidīties, ka mūs redz mūsu īstos nodomos?
Kad Alberts atveseļojās, es viņam teicu taisni: ""Dārzā es vairs nespēlēšu."" Viņš pasmējās. Viņš jau trisdesmit gadus zina, ka es neesmu spēlmanis. Es esmu sistemātiskas pieejas piekritējs. Un tā arī notika. Es nevis spēlēju emociju dēļ, bet gan mēģināju atrast skaistumu nejaušībā. Mana pirmā reālā spēle bija ar 20 eiro depozītu. Es izvēlējos zemas likmes un ilgi grozīju ekrānā izvēlnes, līdz man šķita, ka saprotu, kuri lauki reaģē uz manu izvēli. (Tas ir smieklīgi — tie nekad neatkarās no tā, ko cilvēks nospiež, bet smadzenēm vajag ilūziju par kontroli.)
Trīs nedēļas viss notika mierīgi. Tad pienāca piektdiena. Biju norunājusi, ka uz vasarnīcu braukšu viena, jo vīram ir šahs. Es, protams, apsēdos ar tējas krūzi un, pirms skatījos seriālu, nodomāju — kāpēc ne? Iespējams, tā bija mana stulbākā izvēle, jo es biju pārgurusi un neuzmanīga. Bet notika tieši pretējais tam, ko baidījos. Es uzsāku spēli un pirmajā griezienā dabūju trifektu. Nav prēmiju pasaku, bet gan reāli 15 bezmaksas griezieni ar reizinātāju. Kad skaitītājs uzrādīja laimestu 47 eiro apmērā, es priecājos vairāk nekā tad, kad saņēmu algu. Nostrādāja tāda bērnišķīga pārsteiguma sajūta, ka pasaule man dod nevis par darbu, bet tāpat.
No tā brīža es sev noteicu stingru kārtību. Nevis naudas tērēšanai, bet uzvedībai — es eju spēlēt tikai tad, kad man ir labs garastāvoklis un laiks, ko varu atļauties ""zaudēt"". Un, lūk, te ir paradokss. Kad es pārstāju vilkt stresu iekšā, sākās patīkamākie piedzīvojumi. Manā kontā regulāri iekrita sīkas summas. Dažreiz 3, dažreiz 8 eiro. Es tās neizņēmu uzreiz. Es tās atstāju kā nākamo piedzīvojumu degvielu.
Mani draugi no darba apspriež, cik tāli brauc atpūsties. Mana atpūta kļuva citāda. Dažas reizes es devos uz guļamistabu ar planšeti un paliku tur ar tēju, ļaujot ekrānam spīdēt un sev izvēlēties jaunas spēles. Man nebija bail no zaudējuma, jo es biju nolēmusi, ka tā ir maksa par "ceļošanu" uz pasauli, kur ekrānā ir tauriņi, fantāzijas mežs vai citplanētiešu kuģi. Šīs spēles ir kā mini atvaļinājums. Nav nepieciešama reāla biļete, nav vīzu, nav jāvāc koferi.
Kādā brīdī es sev noķēru pie apziņas, ka mans sākotnējais mērķis — atpūsties no slimnīcas stresa — ir izpildīts ar uzviju. Mana attieksme pret naudu vispār mainījās. Pirms tam es biju novērotājs: kontrolēju, cik iztērēts, cik nopelnīts. Tagad es saprotu, ka dažai pieredzei jābūt nevis mērķtiecīgai, bet paviršai. Slotu spēles man deva iespēju izjust tieši to: stundu paviršības bez sekām.
Nedomājiet, ka es aizmirsu pieminēt lielo laimestu. Jo tas nāca brīdī, kad es pat nedomāju par iznākumu. Tas bija februārī, vakarā pirms došanās uz darba sanāksmi. Es iesēdos mājās, ieslēdzu savu iecienītāko spēli un neticēju savām acīm, kad ekrāns sāka vibrēt no prēmiju savienojumiem. Uz mana konta ieskaitīja 347 eiro. Tā nav milzu summa, bet tā bija tik reta sajūta — saņemt no ""nekurienes"". Es nopirku gan jaunu kafijas automātu virtuvei, gan rezervēju nelielu viesnīcu, kur aizvest Albertu uz nedēļas nogali. Viņš prasīja, no kurienes man tāda nauda. Es teicu: ""No nejaušības."" Viņš tikai skatījās uz mani un noteica: ""Tev pēdējos mēnešos ļoti jauki staro acis.""
Tas ir tas, ko es gribu pastāstīt. Man nav bail, ka kāds mani nosodīs. Es zinu, ka daudziem cilvēkiem spēļu automāti ir kārdinājums. Taču es esmu pierādījums tam, ka šo izklaidi var iekļaut savā dzīvē bez lamatām, ja vien pats sevi skaidri definē. Es vairs neuztraucos par lielajiem laim